Seno zemgaļu tērpi un rotas

ENG     RU

Zemgaļi, kā viena no bagātākajām baltu tautām, lietoja greznas rotas no sudraba, bronzas un atsevišķos gadījumos arī no zelta. Materiālajā kultūrā sastopama liela rotu veidu un formu daudzveidība, kā arī liels sudraba lietošanas īpatsvars rotās.

Tradicionāli zemgaļu sievietēm raksturīgi sarafānu tipa svārku lietojums ar važiņrotām un rotadatām. Rotadatas vīrieši tās nēsāja pa vienai, bet sievietes – pa pāriem, kur rotadatas savienotas ar važiņām. Bija daudz veidu – konusadatas, profilētās, trīsstūradatas, krustadatas, riteņadatas, kruķadatas un riņkadatas. Zemgaļu sievietes izmantoja greznus bronzas vainagus, kuru sadalītāji nereti rotāti ar sudraba platējumu.

Greznas stopsaktas sastopamas jau 5. - 7. gadsimtā, kuras izgatavotas no sudraba un atsevišķos gadījumos apzeltītas – Jaunsvirlauka, Tērvetes Ķūri. Parasti tādas lietoja vīrieši, vēlāk arī sievietes. Sastopamas pūcessaktas, masīvas pakavsaktas ar tiešiem piekļautiem skaldņotiem, atrotītiem, magoņu, zvērgalvu un vāļu galiem. Kā specifiskas zemgaļu rotas atzīmējamas plākšņu saktas.

Iecienīti bija bronzas vai sudraba kaklarinķi. Arī tie ir dažādi – ar paresninātiem galiem, fasetēti, cilpas, kāšu, seglu, kruķu un kāšveida galiem. No 10. gadsimta kaklariņķi kļūst tikai par sieviešu rotu, kurus 11. gadsimtā sāka savienot pa vairākiem kopā, radot tikai zemgaļiem raksturīgo veidu.

Ļoti daudz ir aproču, kas nāk jau no 3. gadsimta. Sievietēm ir vieglākas, vīriešiem smagākas formas. Jāatzīmē vairākviju, segmentveida vai trīsstūrveida griezumu un vītās ar zvērgalvu galiem. Ir karavīru aproces, kuras lietotas 9. - 12. gadsimtā uz kreisās rokas.

No gredzeniem iecienītākie bija bronzas spirālgredzeni un gredzeni ar pamīšus saejošiem galiem. Tos pēc 10. gadsimta papildina bronzas un sudraba gredzeni ar vītu, tordētu vai uzbiezinātu virspusi. Viena no pazīstamākajām jaunāko laiku latviešu leģendām saistīta ar vītu, pamīšus saejošiem galiem sudraba gredzenu, kādu esot valkājis zemgaļu valdnieks Namejs.

Zemgaļiem raksturīgi dzelzs uzmavas šķēpu gali, bet 9. gadsimtā izplatību iegūst dzelzs iedzītņu šķēpu gali ar vītollapas veida asmens plāksni. Sākotnēji lietoja dzelzs uzmavas cirvjus, kurus 8. gadsimtā nomaina šaurasmens cirvji. Platasmens cirvji ienāk 10. gadsimtā. Izplatīti dažādu tipu kaujas naži. Zobenu ir ļoti maz – parādās ap 9. gadsimtu. 10. - 12. gadsimtā sastopamas lokālas zemgaļiem raksturīgas vienasmens zobenu formas, kuru attīstība uzrāda kaujas nažu tālāku attīstību, savienotu ar divasmens zobenu ietekmi. Apbedījumos sastopams dzeramais rags, zirga laužņi. Mežotnes apbedījumos atrasts dzelzs uzmavas kalts – vedga.

Sievietēm raksturīgi dzelzs laikmeta rīki bija dzelzs kaplis, sirpjveida nazis – rauknis, īlens, vērpjamais vārpstas skriemelis. Rietumzemgalē plaši sastopamas izkaptis, Austrumzemgalē – sirpji.

Zemgalieši bija turīgi un prasmīgi amatnieki. Tirdzniecība ar citām ziemeļu tautām veicināja viņu izaugsmi – mirdz sudraboti un apzeltīti bronzas gredzeni, aproces, saktas. Zemgalieši bija izcili kalēji un varēja lepoties ar asiem un izturīgiem zobeniem. Tērvetes koka pilī var aplūkot lielāko zobenu izstādi Latvijā un iepazīt tādu terminu kā tausijas tehnika. Proti, dzelzs priekšmetu sudrabošanas tehnoloģija, ko savulaik zemgaļi prata.

Lapa atjaunota: 28.05.2021. 10:29
Eiropas Gada pašvaldība

Kalendārs

P
O
T
C
Pk
S
Sv
1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30

Lapā tiek izmantotas sīkdatnes, lai mēs varētu jums piedāvāt labāku saturu. Izmantojot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.
Labi Uzzināt vairāk